es biju plānojusi pavisam savādāk.
nemaz nepatīk ka visi plāni, kas man bija, nu tādi palielie jau ir tā kā ir, bet es biju nosvērusies uz dažādām lietām ko galva gribēja paveikt tā. es pat nezinu - tā lai viss ir vienkāršāk un parastāk. jā pelēkāk, bet vieglāk, bez prāta aptumsumiem, kaut kādām lietām ko prāts nesaprot. bet re - laikam jau viss nenotiek kā vēlas cilvēks. es pat nevaru nosaukt iemeslu kāpēc, man vienkārši patīk viss. stāvu laukā skatos kaut kur un sajūta tāda:
eju viena pati, austiņas ausīs un viss ir tik sasodīti pozitīvi ka reizēm bail paliek, itkā jau pēc melna jānāk baltam, bet vai tik nenormāli daudz ir labi?
kā lai to apraksta? man tā vien liekas ka nekā. tā vienkārši ir.
