izlasi grāmatu.

Tātad jau kādu laiku gribēju uzrakstīt savu recenziju grāmatai "Delīrijs", ko sarakstījusi Lorena Olivera. šī nebūs visaptveroša un tā būs pilnībā subjektīva. grāmatu es paņēmu rokās darbā, biju aizmirsusi datoram vadu, dators izlādējās un nekā cita ko darīt nebija. Aiga bija atstājusi grāmatu un es to nolēmu izlasīt. kad sāku lasīt, pirmās lapas man šķita pilnīgas muļķības, par to kā pašsaprota lieta - mīlestība, kādā laika posmā varbūt ne šajā, kādā ASV teritorijā tiek uzskatīta par slimību, tā tiek iznīcināta, cilvēkiem tiek izskalotas smadzenes un pārprogrammētas domas, lai tie tiktu koriģēti pēc kādas noteiktas programmas no augstāk stāvošas varas. un tam pa vidu, protams, mīlas stāsts. grāmatas vairāk kā 300 lapas es izlasīju ātrāk kā dingo varētu noskriet jūdzi. grāmatā izteiktās domas un cilvēku izpausmes likās tik ārkārtīgi pazīstamas un pierastas ka tas varētu arī notikt pie mums, varbūt ne gluži tādā notikumu ķēdē un ar tik uzskatāmiem aizliegumiem, bet tomēr. taču nobeigums. tas nobeigums, kad liekas ka viss būs tik skaisti un tā kā tam jābūt un tad, wou. nezinu vai tas bija tās bija tās satriecošās beigas ko es personīgi gaidīju, taču wou. Iesaku izlasīt.

diena

šodien darbā neesmu nevienu picu uztaisījusi un esmu te jau no vieniem. garlaicības kalngals ir uzaudzis milzīgs, lielāks par Gaiziņkalnu. pietam stundas rit aizvien lēnāk un lēnāk no Alekša zvana brīža. nu es vairs vispār nevaru sagaidīt kad beigsies darbs. tas ir smagāk kā noskatīties kā kādreiz matemātikas konsultācijās visi ieskaitot mani centās dabūt tuberkulozes četrinieku.

jjjj

protams, kāpēc gan skolā nevarētu būt parastās ziepes, kas ir totāli nehigēniski un paskatoties uz tiem kas te mācās tas liekas tikpat draudīgi kā iziet cauri malārijas laukam, un protams, arī roku žāvētājs ir sabojājies, nu kāpēc gan nē. da fak kā man te nepatīk.

gunitāāāāāāāā

zinat to sajūtu kad visa pasaule griežas, tev skan labākā dziesma pasaulē, tu esi hajā, nekas nespēj aprakstīt tavas sajūtas, tu esi transā, viss ir skaisti, tu zini ka tu izdarīsī to ko sen esi vēlējies, tev tas patīk, skan, tas skan, te ir viss, tu esi izdarījis visu, varbūt ar to šobrīd nepietiek, bet tev ir tik labi kā nekad.. tas ir tagad tas ir šobrīd. tagad Gunita ir oficiāli pavadīta prom no valsts, cerams ka satiksim viņu ismaz uz ziemassētiem, es nemāku rakstīt, un lūdzu lieciet mani gulēt.

oj

tikko picērijā ienāca skaista, kopta sieviete ar labu komunikācijas spēju un viņas puisis. pasūtija ko tur un kā tur, apsēdās pie galdiņa un gaidīja. taja brīdī es atceros, kad bija rallijs, tieši šī sieviete "pilsētas vārtos" bija nokoļījusi kautkādu angli un uzkrītoši uz picērijas zaļajiem krēsliem uzmācās viņiem ēdot mamargaritu. wot bitch.

gāād

raustoties garlaicības agonijā cilvēks, laikam, spēj izdomāt vislabākās un pārsteidzošākās lietas. šodien esmu nonākusi pie pāris atklājumiem: - es nekad nebūšu mūmija, man vienkārši nepatīk mūmijas, liekas ka no tām metas mazliet bail. - man nekad nepiederēs suns un viņu nekad nesauks Reksis. - man pietrūkst skola, lai arī cik dīvaini tas būtu. - tas ka ieskaita algu nemaz Tevi nepriecē, ja tā ir maza. - bomži sēj gandrīz uzlaust aizslēgtu mistkasti tikai lai pārliecinātos vai tad tiešām tur iekšā nav apslēpts zelts. - neko nedarot un skatoties vienā punktā pus stundu no ietas acis sāk asarot, sāk rasties noguruma sajūta un beigu beigās uzpampst seja. ģeneāli, tagad pati sevi varēšu saukt ar atklājēju, filozōfijas iesācēj` guru ai ko tamlīdzīgu. nu ko , jāturpina skatīties mana kārtējā seriāla kārtējā sērija un izlikties ka man iet tikpat jautri kā viņiem tur manā ekrānā.