gāād

raustoties garlaicības agonijā cilvēks, laikam, spēj izdomāt vislabākās un pārsteidzošākās lietas. šodien esmu nonākusi pie pāris atklājumiem: - es nekad nebūšu mūmija, man vienkārši nepatīk mūmijas, liekas ka no tām metas mazliet bail. - man nekad nepiederēs suns un viņu nekad nesauks Reksis. - man pietrūkst skola, lai arī cik dīvaini tas būtu. - tas ka ieskaita algu nemaz Tevi nepriecē, ja tā ir maza. - bomži sēj gandrīz uzlaust aizslēgtu mistkasti tikai lai pārliecinātos vai tad tiešām tur iekšā nav apslēpts zelts. - neko nedarot un skatoties vienā punktā pus stundu no ietas acis sāk asarot, sāk rasties noguruma sajūta un beigu beigās uzpampst seja. ģeneāli, tagad pati sevi varēšu saukt ar atklājēju, filozōfijas iesācēj` guru ai ko tamlīdzīgu. nu ko , jāturpina skatīties mana kārtējā seriāla kārtējā sērija un izlikties ka man iet tikpat jautri kā viņiem tur manā ekrānā.